Astrid Vitols, présentation
Mani pusaud¸u gadi pagaja lasot gan sociologiskas ievirzes darbus ar Zola „´erminals” (Germinal), kas bija pirmais „nopietnais” romans manos 16 gados, gan ari romantiskakus darbus tadiem autoriem ka Stefans Zveigs (Stefan Zweig), Dostojevskis, Lou Andreas Salome (Lou Andréas Salomé) dzive krustojoties ar Nici un Freidu, tapat ari dzejnieks Šelejs (Shelley), arzemju literatura, ´aks Prevers (Jacques Prévert)...
Pašai to nenojaušot, tas viss mani sagatavoja vardu muzikai, to ritmam, iekšejam skanejumam, to spekam izteikt iespaidus, sajutas, gaisotni. Tadejadi, ka to noverte citi un es tam piekritu, mana rakstišana ir kluvusi jutekliska. Es priecajos apvienojot sievietes pratu un sievietes miesu, kas klausas, skatas un kam piemit ipašs skatijums uz individiem, uznemumiem, notiekošo.
Tai pat laika, es ta ari nezinaju, ar ko velos nodarboties šaja dzive. Pavisam jauna, kautriga un pamatigi no ta ciešot, es nolemu, ka man noteikti jatiecas pie citiem un nolemu sakt studijas komunikaciju joma. Vienkaršs merkis – tehniska augstskola sveša pilseta, tadejadi es pametu „roza pilsetu” Nogaro (Nougaro), lai dotos uz Strasburu un tas romantiskajiem kanaliem, uz Eiropas austrumiem. Bez šaubam tas skaidrojams ar nepazinato velmi tuvoties savam latviešu saknem, tuvoties ziemelaustrumiem, tuvak Latvijai un Baltijai... Piecpadsmit nakamie gadi tika pavaditi Parize, starp uznemumiem un lielam grupam, ista dzives skola, kas palidzeja labak sevi iepazit, saprast citus un uzzinat, vai es taja visa labi jutos, jeb ari nedaudz garlaikojos