Astrid Vitols, présentation
Vienmer ir interesanti uzzinat, kapec un ka esam nonakuši pie savas profesijas, pa kadu Ariadnes pavedienu esam virzijušies pa savu celu, lai atrastu savu vietu.
Ši dzive mani saista ar rakstniecibu, bet nevis romanu literaro stilu, bet tadu, kas informe, prezente, izskaidro, apgaismo, bagatina lasitaju ar kuru uzturu tada veida kontaktu, lai lasitajs varetu sapnot, da¸reiz iekšeji meklet ko jaunu, katra gadijuma – dot vinam velmi iet talak.
Laika gaita esmu sapratusi, ka manu rakstišanas stilu stipri ietekmejušas socialas zinatnes. Man loti patika mana filozofijas skolotaja Tuluzas San Sernen (Saint-Sernin) liceja, sieviete, kuras seja lidzinajas mazai pucei ar mirdzošam acim, un, kura maceja nodot talak apbrinu, dzivesprieku un skaistuma burvibu. Man loti patika klausities vesturnieku ´aku Le Gofu (Jacques Le Goff) vina konferences, kas veltitas Renara (Renart) „Romanam” (Le Roman), tapec, ka vinš man atgadinaja Raimondu Devosu (Raimond Devos), kas partapis par viduslaiku specialistu. Es izjutu lidzigu iedvesmu attieciba pret Mišelu Pasturo (Michel Pastoureau), jo es reti kad esmu sastapusi sava cela vesturnieku, kas runa tapat ka raksta un raksta tik pat labi ka runa. Apbrinojuma pareizo vardu izvele, precizitate un nebeidzama vardu krasu palete. Vel mani ietekmejušas tadas personalijas ka humanists Brosnislavs Geremeks (Brosnislaw Geremek), gaismas un drosmes neseji ka Gandi, Dalai Lama, macitajs Pjers, Mate Tereze, Nelsons Mandela, Aime Cezare (Aimé Césaire) un daudzi citi...